chanel.1w.lv

Koko pirms Chanel Par Koko Šaneli uzņemtas vairākas filmas, un pēdējā no tām piedzīvoja pirmizrādi šā gada aprīļa beigās Parīzē. Pēc rakstnieka Edmonda Šarla Ruā sarakstītās modes dizaineres biogrāfijas uzņemtā filma Coco avant Chanel jeb Koko pirms Chanel vēsta par Šaneles bērnību un jaunību. Galveno lomu tajā atveido Odrija Tatū. Filma stāsta par to, kā bārene izveidoja Parīzes šiku, mācoties šūt bāreņu patversmē, bet pēc tam veidojot tērpus dejotājām kabarē, kur pati mēģināja sākt dziedātājas karjeru. Liela nozīme filmā piešķirta Etjēnam Balsānam un Arturam Kapelam – cilvēkiem, kas viņai palīdzējuši uzsākt garo ceļu modes pasaulē. Sakarā ar pirmizrādi Francijā notika kāds incidents – filmas reklāmplakātā Odrija Tatū redzama ar cigareti rokā. Lai gan nevienam nav noslēpums, ka Koko Šanele bija kaislīga smēķētāja, Francijas varasiestādes nolēma plakātu aizliegt, jo tas esot “neveselīgs un nepieņemams”. Francijā cigarešu vides reklāmas ir aizliegtas, un filmas veidotājiem nācās pasūtīt jaunu plakātu.

Mētelis no vīriešu apakšveļas 1915. gada jūlijā Biaricas veikalā strādāja jau 60 darbinieku, un Šanele, uzticējusi veikala vadību māsai Antuanetei, atgriezās Parīzē. Lielpilsētā tika veidoti modeļi Biaricas veikalam, un gada laikā darbinieku skaits palielinājās līdz 300 cilvēkiem. 1916. gadā, Arturam Kapelam par pārsteigumu, Gabriela atmaksāja viņam visus parādus. Meklējot trikotāžas aizstājēju, Šanele atrada rūpnīcu, kur ražoja smalkvilnas materiālu – džersiju. To izmantoja tikai vīriešu apakšveļas ražošanai, bet liela noieta nebija, jo džentlmeņiem nepatika auduma gaišā krāsa. Rūpnīcas īpašnieks noelsās vien, kad Gabriela ne vien nopirka visu tobrīd pieejamo džersiju, bet arī pašuva no tā sev īsu mēteli, kas ļoti iepatikās viņas klientēm. Koko Šaneles slava izplatījās vēja ātrumā. Viena no Biaricas publikai radītajām kleitām tika nokopēta un parādījās amerikāņu Harper’s Bazaar izdevumā. Jāpiebilst, ka tas notika 1916. gadā, četrus gadus, pirms Šaneles drēbes sāka kopēt Francijā. 1917. gads bija viens no smagākajiem Gabrielas dzīvē. Arturs Kapels, par spīti Šaneles cerībām, izlēma, ka viņam būtu noderīgi apprecēties ar angļu aristokrātijas pārstāvi. Gabriela tēloja vienaldzīgo, bet patiesībā bija nelaimīga un, lai slēptu skumjas, daudz laika pavadīja kopā ar citiem vīrieškārtas draugiem. 1919. gadā Koko Šanele tika oficiāli reģistrēta kā modes dizainere un pārcēla savu veikalu mazliet tālāk – uz Kambona ielu 31, kas visu viņas mūžu tā arī palika Šaneles modes nama vienīgā adrese. Būdams precējies, Kapels, iegriežoties Parīzē, aizvien apciemoja Šaneli. 1919. gada 21. decembrī Arturs devās uz Kannām un gāja bojā autoavārijā. Uzzinājusi par notikušo, Gabriela lūdza sevi aizvest uz notikuma vietu, lai atvadītos. Publiski viņa nenoraudāja ne asaru. Kapels mantojumā Šanelei bija atstājis 40 tūkstošu mārciņu, un trīs mēnešus pēc drauga nāves viņa ievācās jaunā villā Parīzes piepilsētā Garšē. Sākās jauns dzīves posms, kurā figurēja daudz mākslinieku, komponistu un dejotāju. Par vienu no labākajām Šaneles draudzenēm kļuva pianiste Misija Serta [1872–1950], kurai bija daudz draugu un kura ieveda Gabrielu teātra aprindās.