Viņas dzīve ir gandrīz Pelnrušķītes stāsts - meitene no bāreņu patversmes spēja kļūt par modes karalieni. Taču tikai pasakās tas nāk viegli, bet Koko Šanelei bija jāmaksā par panākumiem.
______________________________________________________________________________________________
1883. gada 19. augustā šajā pilsētā pasaulē nāca Gabriela Šanele, kuru vēlāk visa pasaule iepazīs ar Koko Šaneles vārdu. Albērs Šanels pēc otras meitas piedzimšanas beidzot piekrita laulībām – tās notika 1884. gada jūlijā. Žannai svarīgāks par visu bija Albērs, un abi turpināja klejotāju dzīvi, uzticot meitas jebkuram, kurš bija ar mieru viņas tobrīd pieskatīt. Žannai piedzima vēl vairāki bērni, un viņu nomāca ne vien mātes pienākumi, bet arī tas, ka Albērs nemitīgi plītēja un krāpa viņu ar citām sievietēm. 1895. gada pavasarī Žanna smagi saslima un pēc īsa laiciņa 33 gadu vecumā nomira.
Rūpes par bērniem neietilpa Albēra plānos, un Gabriela kopā ar māsām nonāca bāreņu patversmē, kur dzīvoja līdz pat 1900. gadam. Divus gadus pēc tam meitene pavadīja klostera skolā Mulēnas pilsētiņā, kur apguva ne vien parastās zinības, bet arī šūšanu – klostera māsas rūpējās, lai vēlāk bāreņi spētu sev nodrošināt iztiku. Brīvdienas meitene pavadīja pie tēvamāsas Džūlijas, kas bija iecienīta šuvēja un cepuru gatavotāja, un šo prasmi apguva arī Gabriela.
Gabriela kļūst par Koko Pamazām Gabrielai veidojās savs uzskats par to, kāds apģērbs un stils viņai patīk. Pēc klostera skolas pabeigšanas 20 gadu vecumā viņa sāka strādāt par palīdzi veikalā, kur pārdeva kāzu tērpus, mazbērnu drēbītes un ikdienas apģērbu sievietēm. Mulēna bija garnizona pilsētiņa, un veikalā klientu netrūka. Vēlāk Gabriela mainīja darbavietu un strādāja par šuvēju citā veikalā, bet vakarus pavadīja kopā ar virsniekiem, kas viņai izrādīja pilsētu un vadāja pa restorāniem un deju zālēm. Tomēr vienmuļā dzīve Gabrielu neapmierināja – viņa sapņoja kļūt par dziedātāju. Viņa parakstīja līgumu ar vietējā lokāla Rotonda īpašnieku un tur savā piesmakušajā balsī dziedāja dziesmiņas Ko Ko Ri Ko un Kurš redzējis Koko no Trokadēro?. Šo dziesmiņu dēļ Gabriela tika pie iesaukas Koko, kas saglabājās visu mūžu. 1906. gadā Gabriela jeb Koko devās uz kūrortpilsētu Višī, lai turpinātu dziedātājas karjeru šajā daudzsološākajā vietā, taču viņas balss izrādījās piemērota vien provinciāliem lokāliem, nevis lieliem naktsklubiem, un neviens viņu darbā nepieņēma. Vīlusies Gabriela atgriezās Mulēnā. Nesaskatot šajā mazpilsētā nekādu perspektīvu, Gabriela pieņēma sena pielūdzēja, miljonāra Etjēna Balsāna piedāvājumu pārvākties uz dzīvi pie viņa Roijē pilī. Vietējā aristokrātu sabiedrība jauno sievieti uzskatīja par prastu piegulētāju, taču tas viņu neuztrauca – Gabriela iemācījās augstākās sabiedrības manieres un kļuva par labu jātnieci, turklāt pirmo sievieti, kas uzdrošinājās uzvilkt jātnieku īsbikses. Lai neizskatītos pēc kurtizānes, par kādu daudzi viņu uzskatīja, Gabriela sāka nēsāt nevis šīm sievietēm raksturīgos pārmērīgi greznos tērpus, bet striktus kostīmus bez jebkādiem izskaistinājumiem un vienkāršu salmenīcu. Gāja laiks, un Gabrielai apnika nebeidzamās izjādes un kāršu spēles. Tolaik viņa sāka veidot cepures savām draudzenēm. 1909. gadā Gabriela sadraudzējās ar pārtikušu angli Arturu Kapelu, kas bija viens no Etjēna Balsāna draugiem. Arturs iedrošināja Gabrielu paplašināt zināšanas modelēšanā, un drīz viņa ar Etjēna atbalstu atvēra darbnīcu Parīzē, kur izgatavoja cepures pārdošanai. Veicās labi, un drīz Gabriela varēja atļauties pieņemt trīs darbiniekus. 1910. gadā darbnīcas telpas kļuva par šauru plaukstošajam cepuru rūpalam, un viņa lūdza Etjēnam aizdevumu, lai pārvāktos uz plašākām telpām, taču viņš mīļākajai atteica. Tomēr atradās cits aizdevējs – Arturs Kapels, kuram Gabrielas dzīvē bija aizvien lielāka nozīme. Gabriela nopirka veikalu Parīzē, Kambona ielā 21. Viņas slava auga augumā, un viņas darinājumu fotogrāfijas aizvien biežāk parādījās modes žurnālos. Pamazām Arturs Gabrielas dzīvē ienesa citas pārmaiņas – viņa ieinteresējās par deju un iepazinās ar Aisedoru Dunkani un slavenās dejotājas bohēmiskajiem draugiem, tomēr vētrainais dzīvesveids Gabrielu pārāk nesaistīja. Viņas draugu loks kļuva kosmopolītiskāks, tie bija ļaudis ar dziļākām interesēm, tostarp atzīti dziedātāji, aktieri un mākslinieki, kas bieži viesojās Etjēna Balsāna pilī. Tieši šeit Koko 1911. gadā iepazinās ar slaveno aktrisi Gabrielu Dorziā. Abas sadraudzējās, un 1912. gadā Koko pagatavoja aktrisei divas cepures lomai kādā Mopasāna lugā. Cepures bija veidotas no salmiem, tām bija plata, vienā pusē uzlocīta mala. Dorziā ar šīm cepurēm nofotografējās žurnālam Les Modes, tādējādi vairojot Šaneles popularitāti.
Arturs un intuīcija Etjēna Balsāna kompānija vasaras parasti pavadīja modīgajā Dovilas kūrortā. 1914. gadā kara priekšnojautas padarīja kūrorta gaisotni visai saspringtu, bet Koko to izmantoja, lai iegādātos šeit veikalu, kura atvēršanu finansiāli atkal atbalstīja Arturs. Uz balta auduma virs ieejas tikai ar melnu uzkrāsots vārds Chanel. Koko tolaik bija pievērsusies arī modelēšanai, bet pati joprojām nēsāja strikti piegrieztus, pat vīrišķīgus tērpus, kas jau iezīmēja dizaineres rokrakstu. Šanele cerēja reiz uzsākt kopdzīvi ar ļoti veiksmīgo biznesmeni Arturu Kapelu, taču vīrietis daudz ceļoja un nereti bija redzēts citu sieviešu kompānijā, tāpēc Gabrielai neatlika nekas cits, kā mesties darbā. Drīz vien viņa bija izveidojusi pirmo Šaneles kostīmu – no trikotāžas pašūtu jūrnieka tipa kreklu, ko vilka virs krekla, un taisnus svārkus, kas bija pietiekami brīvi staigāšanai un mazliet atsedza kājas. Kostīmu papildināja Šaneles iecienītā salmu platmale. Jaunajam apģērbam bija liela piekrišana – šķiet, dāmas steidzās pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no tolaik modē esošajiem pārāk apspīlētajiem tērpiem. 1914. gadā, kad karš kļuva nenovēršams, Dovila izmira – visi steidzās uz mājām. Arturs Kapels ieteica Gabrielai palikt. Viņa biznesmeņa intuīcija bija nekļūdīga – kad pēc kara visi atgriezās kūrortā, tur atvērts bija vienīgi Šanelei piederošais apģērbu veikals, un izrādījās, ka visas dāmas dodas peldēties, uzvilkušas Koko Šaneles radītos peldkostīmus! Kapels uzsāka biznesu Londonā, bet joprojām dzīvoja Parīzē. Pārcelšanās bija neizbēgama, bet pirms tam viņš aizveda Gabrielu uz vēl vienu modernu kūrortu – Biaricu. Saskatot šeit daudz vairāk iespēju, Arturs Šanelei atkal aizdeva naudu veikala atvēršanai. Drīz vien tajā varēja iegādāties Šaneles kleitas par 3000 frankiem gabalā.
