Mētelis no vīriešu apakšveļas 1915. gada jūlijā Biaricas veikalā strādāja jau 60 darbinieku, un Šanele, uzticējusi veikala vadību māsai Antuanetei, atgriezās Parīzē. Lielpilsētā tika veidoti modeļi Biaricas veikalam, un gada laikā darbinieku skaits palielinājās līdz 300 cilvēkiem. 1916. gadā, Arturam Kapelam par pārsteigumu, Gabriela atmaksāja viņam visus parādus. Meklējot trikotāžas aizstājēju, Šanele atrada rūpnīcu, kur ražoja smalkvilnas materiālu – džersiju. To izmantoja tikai vīriešu apakšveļas ražošanai, bet liela noieta nebija, jo džentlmeņiem nepatika auduma gaišā krāsa. Rūpnīcas īpašnieks noelsās vien, kad Gabriela ne vien nopirka visu tobrīd pieejamo džersiju, bet arī pašuva no tā sev īsu mēteli, kas ļoti iepatikās viņas klientēm. Koko Šaneles slava izplatījās vēja ātrumā. Viena no Biaricas publikai radītajām kleitām tika nokopēta un parādījās amerikāņu Harper’s Bazaar izdevumā. Jāpiebilst, ka tas notika 1916. gadā, četrus gadus, pirms Šaneles drēbes sāka kopēt Francijā. 1917. gads bija viens no smagākajiem Gabrielas dzīvē. Arturs Kapels, par spīti Šaneles cerībām, izlēma, ka viņam būtu noderīgi apprecēties ar angļu aristokrātijas pārstāvi. Gabriela tēloja vienaldzīgo, bet patiesībā bija nelaimīga un, lai slēptu skumjas, daudz laika pavadīja kopā ar citiem vīrieškārtas draugiem. 1919. gadā Koko Šanele tika oficiāli reģistrēta kā modes dizainere un pārcēla savu veikalu mazliet tālāk – uz Kambona ielu 31, kas visu viņas mūžu tā arī palika Šaneles modes nama vienīgā adrese. Būdams precējies, Kapels, iegriežoties Parīzē, aizvien apciemoja Šaneli. 1919. gada 21. decembrī Arturs devās uz Kannām un gāja bojā autoavārijā. Uzzinājusi par notikušo, Gabriela lūdza sevi aizvest uz notikuma vietu, lai atvadītos. Publiski viņa nenoraudāja ne asaru. Kapels mantojumā Šanelei bija atstājis 40 tūkstošu mārciņu, un trīs mēnešus pēc drauga nāves viņa ievācās jaunā villā Parīzes piepilsētā Garšē. Sākās jauns dzīves posms, kurā figurēja daudz mākslinieku, komponistu un dejotāju. Par vienu no labākajām Šaneles draudzenēm kļuva pianiste Misija Serta [1872–1950], kurai bija daudz draugu un kura ieveda Gabrielu teātra aprindās.
Krievu romance Misija Serta nolēma, ka Gabrielai jāmaina vide, lai ātrāk pārvarētu zaudējuma sāpes, un viņa kopā ar vīru aizveda Šaneli uz Venēciju. Šeit viņi sastapa impresāriju Sergeju Djagiļevu [1872–1929]. Līdz Krievijas revolūcijai viņu sponsorēja galvenokārt cariskā Romanovu dinastija, taču tagad viss bija mainījies un Djagiļevs izmisīgi meklēja kādu, kas finansiāli palīdzētu iestudēt jaunu izrādi Ballets Ruses teātrī Parīzē. Gabriela noklausījās viņa bēdustāstu un nebilda ne vārda, taču Parīzē slepeni apmeklēja Djagiļevu un piešķīra viņam nepieciešamo naudas summu, lūdzot par to nevienam nestāstīt. Tikai Djagiļeva sekretārs zināja dāsnā sponsora vārdu, un tieši viņš pēc daudziem gadiem pavēstīja pasaulei par Šaneles slepeno mecenātismu. Viņa arī palīdzēja grūtībās nonākušajai Igora Stravinska [1882–1971] ģimenei, kad viņi vēlējās iegūt Francijas pilsonību. 1920. gadā Šanele atgriezās Biaricā. Šeit brīvdienas pavadīja lielkņazs Dmitrijs Romanovs, un drīz vien starp abiem radās savstarpējas simpātijas, lai gan viņš bija 11 gadu jaunāks par Gabrielu. Būdams Romanovu dinastijas pārstāvis, Dmitrijs tika audzināts gluži kā princis, bet tagad viņam bija palikusi tikai kailā dzīvība bez graša pie dvēseles. Pāris nodzīvoja kopā vienu gadu, un šajā laikā Koko Šanele radīja vienu no saviem veiksmīgākajiem darbiem.
Piektā pudele Līdz šim visos parfīmos tika izmantotas dabiskās sastāvdaļas, taču koncentrētās esences saskarē ar gaisu ātri izgaroja un smarža drīz vien izzuda. Dmitrijs bija uzaudzis cara galmā, kur parfīmi bija lielā cieņā, tāpēc viņš pazina Ernestu Bo, vadošo parfimērijas nozares ķīmiķi, kas strādāja parfīmu industrijas centrā Grācā. Dmitrijs iepazīstināja Šaneli ar Bo, un viņai radās doma radīt pašai savu parfīmu. Tā pamatā būtu nevis ziedu esences, bet gan 80 dažādas sastāvdaļas, kas izceltos ar ilgāku noturību, atšķirīgu smaržu un ko vajadzētu lietot mazākos daudzumos. Gabriela sastāvdaļu izvēli atstāja Ernesta Bo ziņā, taču pati uzmanīja procesu un vairākas reizes izmēģināja parfīmu, kas atbilstu viņas iedomātajam tēlam. Pat pudele tika veidota atšķirīgi – jaunais koncepts paredzēja četrstūrainu stikla trauku, nekādas rišas un puķes, kā tolaik bija ierasts. Arī smaržu nosaukums uz pudelītes tika attēlots bez jebkādiem ornamentiem, tikai uz balta fona melniem burtiem bija rakstīts No. 5 Chanel. Skaitlis pieci izraudzīts tāpēc, ka Ernests Bo piedāvājis Šanelei sešas dažādas parfīma versijas un viņa izvēlējusies pudelīti ar piekto kārtas numuru. Dmitrija krieviskā izcelsme bija par iemeslu vēl dažiem Šaneles jaunievedumiem. Jau pirms tam Koko dažos tērpos bija izmantojusi izšuvumus, bet pēc Pirmā pasaules kara tie kļuva par modes lietu. Šanele eksperimentēja ar tradicionālo krievu kreklu, izšujot tam apkakli un piedurknes. Šo kreklu pienācās valkāt ar taisniem svārkiem, un modelis kļuva ļoti populārs. Viņa izveidoja izšūšanas darbnīcu, ko vadīja Dmitrija māsa Marija. Tikpat iecienīts bija otrs krievu motīvs – ar kažokādām apdarināts apmetnis. Daudzas Šaneles modeles un veikalu pārdevējas bija krievietes, un tas piesaistīja klientu lokam emigrējušos krievu aristokrātus. 1924. gada beigās Dmitrijs un Koko izšķīrās, un viņš apprecēja kādu amerikānieti, taču draudzīgās attiecības pāris saglabāja. Šanele pārdeva villu Garšē un pārcēlās uz Parīzi. Drīz jauno dzīvokli piepildīja Šaneles draugi no teātra aprindām, viņi dejoja un dziedāja, par lielu aizkaitinājumu kaimiņiem, taču Šanele pārmetumus neņēma galvā. Bieži viesi bija Pablo Pikaso, Igors Stravinskis un Sergejs Djagiļevs.
Koko un Pablo teātris Par ieceri Koko Šanelei veidot teātra kostīmus pirmais iedomājās Žans Kokto – viņš lūdza Gabrielu apģērbt lugas Antigone varoņus. Tā 1922. gadā Koko Šanele kļuva ne tikai pazīstama modes māksliniece, bet arī teātra kostīmu autore. Antigonei dekorācijas veidoja Pablo Pikaso, viņi abi ar Šaneli aizņēmās kādas apgleznotas grieķu vāzes motīvus, lai izveidotu autentisku noskaņu. 1924. gadā uz skatuves parādījās Ballets Ruses izrāde Le Train Bleu, kurā bija redzami tenisa un golfa spēlētāji, kā arī peldētāji Rivjērā. Kostīmus atkal veidoja Šanele, bet dekorācijas – Pikaso. Kostīmi bija liels izaicinājums, jo vajadzēja pārliecināties, ka aktieri tajos var gan mest kūleņus, gan dejot klasisko baletu. Galu galā izrādes varoņu tērpi bija īsts triumfs, un Šanele atkal mainīja modi, ieviešot tajā peldēšanās tērpus, zem kuriem tika vilkti īsi šorti. Drīz vien augstākās sabiedrības dāmas pat tenisa spēlei ģērbās pēc Šaneles – baltā, brīvi krītošā kleitā, kuras garums bija aptuveni līdz ar celi, neaizmirstot Koko izgudroto galvas apsēju. 1925. gads iezīmējās kā masu produkcijas ēras sākums. Daudziem modes dizaineriem tas nozīmēja tiesāšanos ar firmām, kas kopēja viņu izgudrotos tērpus, bet Koko Šanele nolēma šo situāciju izmantot savā labā. Viņa sāka veidot apģērbu ikvienam, ne tikai dažiem izredzētajiem. Viens no pirmajiem Šaneles tērpu visiem piemēriem ir mazā, melnā vakarkleita, kas pirmoreiz parādījās franču izdevumā Vouge 1926. gadā. Tā bija veidota tipiski striktajā Šaneles stilā, no melna krepdešīna, pieguloša gurnu daļā, bez apkaklītes un ar garām taisna piegriezuma piedurknēm. Drīz vien šī kleita kļuva par daudzu sieviešu garderobes sastāvdaļu.
Māksliniece un hercogs 1925. gadā Montekarlo Koko Šanele iepazinās ar Vestminsteras hercogu Hjū Grosvenoru, kurš vienā mirklī kļuva burtiski apmāts ar nu jau slaveno Koko. Taču viņa nebija tik viegli pārliecināma, ka hercogam vajadzētu kļūt par daļu viņas dzīves. Gabriela negribēja zaudēt brīvību, jo, ja viņa atsauktos hercoga aicinājumiem, tas nozīmētu pārcelties uz Angliju, prom no mīļās Parīzes un draugiem. Tomēr hercogs lēni, bet pārliecinoši meta aizvien ciešākus lokus ap Šaneli, un visbeidzot viņa padevās, piekrītot nepārcelties pavisam, bet pavadīt vairāk laika Anglijā Hjū daudzajos īpašumos un izbraukumos ar jahtu. Gadi, ko Koko Šanele pavadīja, iepazīstot angļu aristokrātiju, atstāja iespaidu uz viņas apģērbu kolekcijām. Laiku no 1926. līdz 1931. gadam dēvē par Šaneles angļu periodu – tolaik kolekcijās parādījās sportiskas jakas, vestes un vīrišķīgas kreklblūzes. Taču Šanelei bija pašai savas domas, un viņa sāka izmantot rotaslietas pie vienkāršiem kardiganiem vai džemperiem, ko neviena angļu sieviete līdz tam nebija uzdrošinājusies. Attiecības ar Vestminsteras hercogu beidzās tikpat ātri kā citi Gabrielas romāni – viņš 1929. gadā sāka lūkoties pēc citas partneres. Gabrielai tas nenācās viegli, taču viņa pieņēma situāciju un atgriezās Parīzē, lai dzīvotu tāpat kā pirms iepazīšanās ar hercogu. Tomēr viņa vienmēr saglabāja sakarus ar Angliju.
Miljons dolāru pret depresiju Liktenim padomā bija jauns pavērsiens. Ameriku bija smagi skārusi Lielā depresija, un kino magnāts Semjuels Goldvins nolēma, ka dāmām pārciest grūtos laikus palīdzētu filmas, kas attēlo pavisam citādu, greznības pilnu dzīvi. Lai apģērbtu aktrises šajās filmās, vajadzēja modes mākslinieku ar vārdu. Goldvina izvēle apstājās pie Šaneles, un bija paredzēts, ka kinozvaigznes nēsās viņas radīto apģērbu gan uz ekrāna, gan dzīvē. Goldvins bija gatavs Šanelei maksāt miljonu dolāru, lai viņa divreiz gadā ierastos Holivudā ar jauniem tērpiem. Triumfāli ieiet Holivudā Šanelei palīdzēja draudzene Misija Serta, un 1931. gada aprīlī Gabrielu šeit sveica daudzas kinozvaigznes. Pirmā kliente bija Glorija Svensone, kura gatavojās filmēties lentē Šonakt vai nekad. Sagatavot tērpus šai aktrisei izrādījās grūtāk, nekā cerēts, jo Svensone gaidīja bērnu un katrā pielaikošanā tie izrādījās par šauriem. Šanele ierosināja Glorijai zaudēt kaut vai nedaudz svara, kas pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ nebija iespējams. Aktrise vienīgi varēja uzklausīt Šaneles padomu nenēsāt zeķturus, kas neizbēgami spiedās cauri plānajam audumam. Tomēr Koko bija pietiekami daudz iztēles un iemaņu, un tika radīta kolekcija, kurā ietilpa slīpa piegriezuma melna satīna vakarkleita, kas kļuva par hitu. Amerikas publikai patika Koko Šaneles apģērbs, bet izrādījās, ka prasīgās kinozvaigznes nevēlas valkāt tikai viena dizainera darinājumus. Gabrielai galu galā apnika nepārtrauktā kašķēšanās, un viņa lauza līgumu, ļaujot Goldvinam izvēlēties citu modes mākslinieku.
Rotas, mīla un traģēdija Moderns apģērbs kļuva aizvien pieejamāks plašai publikai. 1932. gadā Koko Šanele saņēma kādas britu tekstila ražotnes uzaicinājumu izveidot dizainu tērpam, kas tiktu ražots no salīdzinoši lētas kokvilnas. Viņa izmantoja batistu, muslīnu un organdiju, radot brīnišķīgus apģērbus vakaram un ikdienai. Togad viens no nozīmīgākajiem modes pasākumiem notika Vestminsteras hercoga apartamentos, kur Šaneles draugi demonstrēja viņas radītos kokvilnas tērpus. Šanele bija atļāvusi visiem tērpiem veidot kopijas un ieņēmumus ziedoja labdarībai. Pasākumu apmeklēja simtiem rūpnieku no visas pasaules. Šaneles radītā bižutērija jau bija katras modernas sievietes īpašumā, un Gabrielai radās jauna ideja. Viņas salons kļuva par cietoksni, kas aprīkots ar signalizāciju, jo modes māksliniece bija ķērusies klāt īstu rotaslietu dizainam. 1932. gadā notika dārglietu izstāde, ko apmeklēja tikai ietekmīgi juvelieri. Ieņēmumi no izstādes atkal tika ziedoti labdarībai. Koko bija radījusi platas rokassprādzes, kuras bija sadalāmas un nēsājamas kā vairākas rotaslietas, un kaklarotas, kas apsedza nēsātājas plecus. Šīs kaklarotas bija īsts mākslas darbs un izraisīja sajūsmu. Šaneles privātajā dzīvē šajā laikā parādījās jaunas ietekmes. Te galvenā nozīme bija žurnālistam Polam Airibernegerajam, draugu sauktam par Airibi. Šis vīrietis kļuva par Šaneles pastāvīgo kompanjonu. Baumoja pat, ka abi ir salaulājušies. Viņi pavadīja kopā trīs gadus, un Airibe rūpējās par Šaneles biznesa juridiskajām finesēm. Viņi dzīvoja Šaneles dzīvoklī, līdz 1934. gada pavasarī notikusī fašistu demonstrācija Parīzē nobiedēja Šaneli, liekot viņai atlaist lielāko daļu kalpotāju un kopā ar Airibi pārcelties uz Ritz viesnīcu. 1935. gada vasaru Koko un Airibe pavadīja viņas villā. Tika plānots tenisa mačs, taču pēkšņi Airibe saļima – viņu ķēra sirdstrieka, un drīz viņš pameta šo pasauli. Attraucās Misija, kura mēģināja mierināt draudzeni, taču velti. Rudenī Gabriela atgriezās Parīzē un metās darbā.
Bīstamie sakari Taču nelaime nenāca viena – 1936. gadā notikušajā streikā visi Parīzes strādnieki pieprasīja labākus darba apstākļus un lielāku algu. Streikam piebiedrojās arī Šaneles darbinieki, kas neielaidās ar viņu nekādās pārrunās. Galu galā Koko pakļāvās prasībām, citādi nāktos zaudēt modes namu, kurā bija ieguldīts tik daudzu gadu darbs. Melnā svītra ar to nebeidzās. Koko piekrita veidot tērpus Kokto lugai Karalis Edips, kurā galveno lomu atveidoja Žans Marē. Iespējams, depresijas dēļ Šaneles kostīmi bija visai dīvaini, veidoti it kā no savītiem pārsējiem, kas apkļāva izrādes varoņu augumus. Sievietes lugā bija ģērbtas kleitās, kas izskatījās novalkātas. Gan publika, gan prese par šo Šaneles veikumu izteicās nicīgi. Pēdējiem spēkiem Šanele mēģināja atgūt reputāciju, 1939. gadā izveidojot sarkanu, baltu un zilu čigānu stila kleitu kolekciju, taču kara sākums lika pieņemt lēmumu, kura dēļ tālākais darbs nebija iespējams. Viņa slēdza darbnīcas un salonus, atstājot tikai vienu veikalu, kas tirgoja aksesuārus un smaržas. Kādu laiku Koko pavadīja pilnīgā noslēgtībā, taču pēc kāda laika atgriezās Parīzē, kur viņai savus apartamentus piedāvāja Ritz viesnīca. Pēc salonu slēgšanas Šanele visiem klāstīja, ka kļuvusi par nabadzi, taču tā nebija taisnība – ieņēmumi no smaržu un aksesuāru veikala joprojām bija ļoti labi. Viņai joprojām piederēja dzīvoklis virs šā veikala, kur viņa satikās ar vācu virsnieku Hansu Ginteru fon Dinklažu, dēvētu par Špacu. Viņš bija 13 gadu jaunāks par Šaneli un, šķiet, labprātāk baudīja civilo dzīvi, nevis kara sniegtās iespējas izcelties kā varonim. Viņu sakars ilga līdz 1944. gadam, pēc tam Šaneli par sakariem ar nacistiem uz īsu brīdi apcietināja, un tas viņu pamudināja pārcelties uz Lozannu Šveicē.
Tikai trīs tērpi Dzīvodama tālu prom no modes mekas Parīzes, Šanele vēroja, kā modes mākslinieki, tostarp Kristians Diors, atkal pievēršas apspīlētiem sieviešu apģērbiem. Viņa pret to bija karojusi visu mūžu, apzināti veidojot tērpus, kas glaimotu sievietes augumam, nevis labi izskatītos tikai mugurā modelēm! 1953. gadā Koko vairs nespēja izturēt ne jauno modi, ne bezdarbību, un sākās darbs pie jaunas kolekcijas. 1954. gada februārī Šanele atkal atvēra Parīzes salonu, piedāvājot kolekciju, kas atspoguļoja viņas darbu iepriekšējās desmitgadēs, – tajā bija vienkārši kostīmi bez apkakles un svārki līdz celim, nekā frivola vai pārlieku grezna. Prese šo kolekciju vērtēja kritiski, taču Gabriela spītīgi turpināja veidot jaunas kolekcijas, pamazām atgūstot zaudēto vietu modes pasaulē. Viņai daudz palīdzēja tas, ka jauninājumi iemantoja popularitāti Amerikā. Viņa turpināja strādāt līdz spēku izsīkumam, vairākas reizes dienā mērojot ceļu no salona uz saviem apartamentiem Ritz viesnīcā. Pēc īsas atpūtas viņa vienmēr atgriezās darbā. Taču 1971. gada 10. janvārī notika citādi – 88 gadus vecā modes māksliniece vairs nepamodās. Vēlāk, kārtojot Koko mantas, pat viņas tuvākie cilvēki bija pārsteigti, dižās Šaneles skapī atrodot tikai trīs tērpus...
